Siltums kavējas. Katra diena svarīga. Agrotehniskie termiņi ir nepielūdzami. Katram darbam ir jābūt padarītam laikā. Šogad laika apstākļi mūs nelutina kā citu gadu. Pagājušajā pavasarī, aprīļa sākumā jau braucām ziemājus miglot, bet šogad jādomā, kā vēl tikt uz lauka.
Sniega sega ir nokususi un varam, apbraukājot laukus, novērtēt pārziemojošo labību. Cik daudz spēka tā būs uzkrājusi dzīt asnus un priecēt mūs ar varenu ražu vai tieši otrādi – cik daudz spēka tā būs patērējusi cīnoties par izdzīvošanu zem biezās sniega segas.
Novērojumi, kā jau visur – ir dažādi. Šogad ziemā esam labi barojuši meža zvērus. To postījumu apmēri pārsteidza pat apdrošinātājus. Rapša lauks ir bijis īsts svētku galds pārnadžiem. Mednieki sūkstījās, ka šaušanas atļauju nepietiekot, bet, kad tās dabūjuši un steigušies uz lauku, redzētais dzīvnieku daudzums licis vairs to nedarīt – var nesteigties. No viņu stāstītā – piebraucot pie lauka ar automašīnu, neviens no uz lauka esošajiem dzīvniekiem nav pat galvu pacēlis. Visi aizņemti ar maltīti. Vienu nošāvuši, pārējie pārnadži tikai tad pacēluši galvas un skatījušies kas notiek. Nekas vairs nenotiek, viens barā mazāk, var turpināt ēst. Medniekiem arī ar vienu dzīvnieku pietiek, brauc mājās. Visiem pietiek izņemot lauksaimnieku. Lauksaimnieks rēķina zaudējumus.
Sals šogad bija pamatīgs, atsevišķās vietas ziemāji izsaluši. Būs jāpārsēj. Taču, pamatā, pārziemots ir labi.
Sākam gatavot augsni vasarājiem. Aršana iet pilnā sparā, jāpaspēj vēl apart plānotais. Kvieši, rapsis un griķi vēl gaida savu laiku sējai. Augsne piesūkusies mitra. Tehnika grimst. Galvenais – visu paspēt.